Aizbraucām līdz jūrai izdzert pa aliņam. Domāju, nu tik peldēšu. Nekā. Dienas vilnis bija nomainījies un kaut kāda neizskaidrojama apātija iemetās.
Tá melnā pamale, kas ducināja un zibeņoja kopā ar auksto vēju, arï diezko nepalïdzěja.
Bet tāpat vien , pasēdēt pie jūras plašās un klausīties ká viļņi triecas pret krastu, ir pietiekoši. Pietiekoši, lai atcerētos, ka Tavs apātiskais stāvokis ir pilnīgs pïļu sūds.

Vajadzēja taču palikt vieglāk. Kas tad nu?
Arī vieglums var sabiedēt, kā redzi.