Es vienmēr domāju, kāpēc kad ir pavisam skumji eju tieši pa šo taku. Un tad es sapratu. Tā ved uz omes dārzu. Tā ir tā pati viņas iemītā taka.
Viņas sen kā vairs nav. Un tomēr viņa tagad ir visur. Vējā, smilgās un putekšņos.

Kāds reiz teica, kad jūties pavisam nomaldījies - ej dabā. Ej pie dabas un Tev viss taps skaidrāks.

Uz tās pašas takas es pamanīju skaistu kāpuru. Pieliecos tuvāk, jo vēlējos to paglābt, bet bija jau par vēlu. Pamanīju, ka kāds jau to ir saminis un zarnas izritinājušās pa visurieni.
Te nu bija mana apskaidrība. Kāpurs nebija paspējis tapt par kaut ko vēl skaistāku, kad kāds jau bija pamanījies to samīt. Un nogalināt.
Es saudzīgi to paņēmu un novietoju ceļa malā. Tas nekas, draudziņ, cikls sāksies no jauna. Tagad Tu esi viss. Tagad Tu vari būt jebkas. Vējš, smilgas ...