Pohaina diena, bet to palīdzēja pārvarēt apziņa, ka nekādus lielus sūdus, kā dažs labs, neesmu sastrādājis iepriekšējā vakarā. Uzklausīju, salāpījāmies. Vēlāk vakarā aizgājām uz skolu pēc mantām. Tā kā cepuri, cimdus un visu iedzīvi biju atstājis tur, mēroju ceļu, pa puteni, puspliks. Bet atkal, manas mantas vienā kabinetā, citam, izsvaidītas pa kabinetiem, un kaut kur aizkulisēs.
šizīgi tā sestdienas vakarā, trijatā un ar diviem suņiem, tusēt pa skolu. Neticās mums, ka lielais pasāciens ir beidzies, viss. Viss nedēļas bardaks, stresi, un opā, vairs nekad. ''Tik dīvaini, šitā zāle pirms dažām stundām vēl bija pilna'' . Tagad jau biju pārsteigts, ka tik ātri 11tie kooperējušies un izlaizījuši. Čaklāki ir, nekā bijām mēs iepriekšējo gadu.

Joprojām prasās ko sāļu.