Šorīt izgāju cauri parkam. Pa veco iestaigāto taciņu.
Parks ir forši, bet neteiktu, ka man patika šis veikums.
Man liekas tas bija kaut kāds atvadu rituāls.

Vēlāk atkal darbā sēžot un vafeļojot, pieķēru apmierinātības mirkli ar visu kur esmu un kā ir.
Domās apskāvu vecākus un priecājos, ka tie nav mani stāsti, par sadirstām attiecībām, bēgšanu no mājām, kaut kādas nabassaites..
Tie nav mani stāsti par pretīgiem šefiem un sliktām attiecībām ar tiem vai šaušalīgiem kolēģiem.
Viss tas, kas ir lasīts, sūkts no kaut kurienes, ir svešs un nav par mani. Tie stulbie, atvērtie "centri" , tā spēja saaugt ar citu domām, idejām, viedokli un pat emocijām..

Tāpēc ir jāpaiet malā no visa un visiem un jāsadzird savs. Kur es te esmu. Un kā ir man. Nevis rakstam žurnālā, nevis draugam, nevis kādam, ko esi idealizējies un tikai.

Nezinu vai šobrīd vispār ir kaut kas, kas mani aizrautu. Tas varbūt ir bēdīgākais un varbūt ar ne. Jo atkal ir vieta kam jaunam atklāties.

Kā jau 3/5 profils. Eksperimentē uz savas ādas, būs vai nebūs. Un pārsvarā nav. Bet tas nav zaudējums, tā ir pieredze un mācība, kas atnes viedumu. Stāsti tiek uzkrāti, ar kuriem vēlāk padalīties. Tiem, kas būs gatavi un gribēs klausīties. Tie, kas atpazīs.
Pārējie, lai iet taisni.