Aizvien vairāk parādās vēlme vispār nekādas lomas nespēlēt. Varbūt tāpēc šobrīd gliemezis ir ielīdis aliņā, pēc iespējas mazāk atrodas cilvēkos un sēž uz poda un ir tāds kāds ir. Tāpēc ka, lai kā negribētos, tās maskas ir jāvelk. Sabiedrība un viss tas bulšits. Pieprasa jau. Da izstiepies vai saraujies.
Un tāpēc ka tās ir tik daudz un nemitīgi tiek nēsātas, tak nogursti. Nogursti un vot ir dienas, nedēļas, mēneši, kad naPig to visu.

Viens gan. Kopš visiem psiholoģijas semināriem, lekcijām ū tē tē, ū tē tē, starp vecākiem nav nekādu olu čaumalu. Godīgi sakot, es pat nezinu vai jebkad ir bijis, tāpēc ka nu tik brīvi kādi mēs savā starpā esam, es nezinu nevienu. Pārējie tikai ir spējuši brīnīties, cik nepiespiesti tas viss ir. Čaumalas rodas varbūt skarot attiecīgus tematus. Bet arī tas pamazām izplēn, jo ir radusies sapratne, ka neviens te nav neviena kopija, bet individuālisti ar savām vērtību sistēmām un pilnīgi citādāku redzējumu uz pasauli. Jā, šeit nevalda saldmēlīgas un sentimentālas runas. Un?
dritvaimicīt, bez viņu sagādātās traumatiskās pieredzes es te nesēdētu un gudri nedirstu. Sen jau ir pateikts paldies, sen jau ir pieņemti un sen vairs ar viņiem necīnos.

Lielākā cīņa joprojām - un tā, kā tam arī ir jābūt - ir ar sevi. Kādu brīdi ir jāpacīnās, lai vispār nonāktu līdz tam, ka ne vella ne ar ko vairs necīnies, bet vienkārši esi un atļauj sev būt. Tā kā Tev gribas. Un atļauj citiem būt, tā kā viņiem gribas.



Un man tik ļoti vakar patika paciemoties un saprast, ka var. Var un ir visādi. Un ir līdzīgi. Un nekāds frīks Tu neesi. Ne ar ko īpašāku Tu neizcelies tajā, kas skar ''vecāki'', ''pagalms'', ''bērnība''.
Katram sav sūds tuvāks, ay?