''Nesludinu, bet ticu gan, ka mēs turpināmies arī pēc nāves. Man nav sajūta, ka acis aizvērsies un manis vairs nekur nebūs. Mums ir ķermenis un miesa, kas ir tikai instrumenti, lai mēs varētu pastāvēt šeit uz Zemes. Tur tālāk mēs izšķīdīsim visumā, pazudīs valodas un viss taustāmais, tveramais. Visi saplūdīsim kopā kā spēcīgas vējš, pārtapsim gaismā un tumsā, troksnī un nebeidzamā klusumā. Skaisti, bet baisi. [...] Labākais, kas var notikt ar cilvēku? Laikam jau piedzīvot pašam savas dzīles. Atļaut sev tās piedzīvot. Līdz tam gan tāls ceļš vēl ejams, bet būtiski ir nebloķēt sevi. Neignorēt notiekošo sevī un apkārt, neizvairīties no emocijām, kuras mēdz būt arī neērtas. Bieži gan gribas sevi pasargāt, bet tā taču nenonāksim tālāk.''
What the fuck you were thinking?