"Aizejam parunāties pie ciema virsaiša, viņš sēž, kūpina pīpi un klusē. Klusums piecas minūtes. Klusums piecpadsmit minūtes. Sāk kļūt neomolīgi, domas joņo - varbūt mēs viņam nepatīkam, varbūt kas cits. Visa klasiskā rietumu aizdomīguma buķete. Bet patiesībā iemesla nav, viņam vienkārši nešķiet, ka tukšumu noteikti vajag aizpildīt ar tukšiem vārdiem. Var vienkārši klusumā būt. Un, kad telpa beidzot piepildās ar īsto enerğiju, virsaitis uzsāk sarunu pats. Tās ir lietas, ko mums grūti saprast, bet tās ir svarīgas. "

/Una Meistere/