Katrai emocijai ir nozīme. Iemesls būt. Vajadzība būt zināmai. Katrai reakcijai ir sakne. Cēlonis ar kuru esi zaudējis savienojumu. Patiesība ar kuru Tev ir jāsaskarās.
Katrā ģimenē ir ēna. Tā puse, kas nav apzināta. Dinamika, kas ir apņēmīga un noturīga. Katrā ģimenē ir kāds cilvēks, kurš to uztver, kurš jūt to, ko visi citi ignorē. Viņiem ir pienākums ienest un izcelt to, kas ir atstāts novārtā un noklusēts. Viņu pienākums vairs nav ignorēt to, kas ir visuresošais.
Un tas ir milzīgs uzdevums.
Ja šis cilvēks esat jūs, jums jāatceras, ka būsiet tas, kas jutīs skumjas, sēros, būs apjucis, tā vietā kamēr citi nedarīs neko, nespēs vai nezinās kāpēc. Jums būs jābūt skaidrībai par to kāds kaitējums ir nodarīts pagātnē, lai jūs to varētu pārtraukt šodienā. Jums būs jāatgūst enerģija no paterniem, kas likuši justies veltīgi, niecīgam un vienam. Viens laipnības žests pret sevi, rada lielāku skaidrību un sapratni par izaicinošajiem dzīves mirkļiem, kas saistīti ar tām pagātnes daļām, kas jūs raksturo.
Šie sevis aspekti, kurus aizēno ģimenes sistēmas. Kurus mēs uzaudzējām, tā paliekot savas dzīves ēnā.
Tie gaida, kad atkal kļūs mums nozīmīgi, vēlas, lai kādu dienu mēs uzņemtos šo garo un izaicinošo ceļojumu, lai atgrieztos pie sevis kā prioritātes. Un to darot, nav apkārt ceļu vai ātru risinājumu, tie visi ir maldi, fantāzija un muļķa izveicība. Mums ir jāiemācās mīlēt, skumt, ciest, dzīvot un mācīties no visa tā jucekļa, un esības būt cilvēkiem.
/Chani Nicholas/
What the fuck you were thinking?