Nepanesami ilgi apskāvieni Jā, kādam varētu būt grūti pirmajā mirklī pierast pie stāstījuma formas, bet cepuri nost aktieriem par spēju to katarsi nosūtīt līdz skatītājiem. 2. daļā es šņukstēju kā bērns. Ja sēdētu tur viena, es raudātu balsī. Dēļ nepanesamā skaistuma, kas strāvoja zālē. Brīdis, kad prožektori tiek pavērsti pret skatītāju sejām un saproti, ka visi būtu gatavi laist vaļā savas uzceltās slūžas, satikties ar melno čūsku un nonākt ar sevi centrā. Pie paša kodola, kur mīt nepanesams maigums.
- Kas Tu esi?
- Visums.
- Kas notiek? Man ir tik ļoti bail..
- Tam tagad nav nozīmes. Es Tevi apskaušu.
- Ak, dievs .. kas tas ir? Man ir tik labi ..
Afigeķ. Lūk, kas tas ir. Tas ir tas jobanais sniegs, plastmasas pasaule un cūka Čārlijs, Kristofs vai kuce Emma. Viss viens. Mēs esam tik saistīti. Saikne, Impulss, kustība un rodas dzīvība. Pulsācija. Pa ilgiem laikiem sajūties dzīvs.
Šitas bija AFIGEĶ vistiešākajā nozīmē. Ejiet skatīties un piedzīvot īstu saplūšanu šūnu līmenī. Šis ir jāredz.
Man nāvei, lielajai vai mazajai, ir jauns apzīmējums - Nepanesami ilgi apskāvieni.