Nenāk miegs. Bet celties arī negribas. Gribas pasapņot. Tu paliki tur šūpuļtīklā man, guļot.

Pirmais, ko izdari, atnākot mājās. Ielej sev konjaku, paņem laptopu un ej svinēt... diendusu. 

No sejas lobās āda. Too much love from the sun ir bijusi.

Aizmirsu piebilst, ka mana peizāža, skatā no balkona, ir sabojāta. Upes otrā krastā izcirsts liels daudzums koku un krūmu. Jo kaut kāds maitas gabals ir nopircis to mazo, purvaino zemes pleķi, kur kādreiz ganījās govis un varēja atrast saulē ceptas karašas.
Lai kas tur arī netaptu, tas diemžēl var kļūt par iemeslu pārceļošanai.

Brutāli tiku pamodināts no diendusas svinībām. Pus te, pus vēl citā dimensijā,
Sapakoju somas, lai dotos uz miera ostu. Klausīties pūču pīkstēšanā naktī, noķert augusta zvaigžņotās debesis un pierakstīt pilnus savus sirds kambarus ar dabu.

Kaijas, betons un motociklu rūkoņa zem logiem, lai paliek šeit.
Un arī tam kādreiz ir sava vieta stāstā.