Es jau neko, bet šodien brienot uz koncertu man pie gājēju pārējas, gaidot zaļo, pretējā pusē naturāls terorists stāv. Haki pufaicenē, viss tāds pufīgs, kamuflāžas bikses un bandana sejai priekšā. Gaidam, šis vēl domīgi pakasa zodu.. iedegas zaļais, sabāž rokas pufaikas kabatās un lēni, LĒNI sāk iet pāri ielai. Es skatos uz citiem vai tiešām tikai man tas čalis liekas riktīgi aizdomīgs. Neviens neliekas traucēts un tik izbrīnīts kā es.
Apskatot čali tuvāk, vēl kaut kas savāds lien laukā no kabatas, nu hoķ spridzeklis! brūns klucis!
Atkal paskatos uz pārējiem - halllo, anyone!? Tas džeks ir nopakojies, ar mutes apsēju un lēni slīd pa ielu, rokas sabāzis kabatās! Viņš tūlīt detonēsies!
Tāds viņš arī aizgāja, es miljons reizes vēl atskatījos. Un nedo dies domāju mani tūlīt skars eksplozijas atvilnis.
Sorry, bet vot laiki pienākuši. Es nezinu, kas bija briesmīgāk - redzēt tik aizdomīgu tipāžu vai tā sapratne, ka apkārt ir pilnīgs pohujs un sajusties, ka Tevi kukū māja piemeklējusi.

Vienīgais. Vienīgais, kas pietrūka lēnajos gabalos ir iespēja sēdēt pie galdiņa, iegriezt ledus kubiciņus viskija glāzē, kamēr pretī lūkojas kādas skaistas acis, kurās pazust pilnībā.

Dentist : open up, please
Me : sometimes I get sad..