Uz cik meditācijām ir būts, šī mani iemidzināja jau ievadā. Bet to es saku labā nozīmē, jo I. balss ir pateicīga meditācijas vadīšanai. Tiešām ierauj dziļumos un laiks pazūd. 20 minūtes pēkšņi likās kā 7 minūtes.
Pirms sākuma, ieņemot vietu uz matracīša, pārlaidu acis pār sanākušajiem. Katrs kaut kur sevī, acis nodūruši, knibina savas drēbītes vai nekust nemaz, tikai tukši raugās uz iekšu. Tik daudz salauztu bērnu. Jauni, veci, puikas, meitenes, sievietes, vīrieši, mātes, vecmāmiņas, bāreņi..
Pēc tam, kad visi kopīgi bijām aizceļojuši pie mazā sevis, samīļojuši un asarām acīs atgriezušies, gribējās visus saskaut. Kā tas ir, ka mēs reizēm tik raupji varam viens pret otru? Negribas vairs nemaz kādam gauži nodarīt.
Noskaidroju, ka Bredšova grāmata ''Atgriešanās pie sevis'' ir laba esam. Kaut ko no tās arī šodien papraktizējām. Tātad pirkums ir veiksmīgs. Jāķeras tik klāt.
Vispār pirmo reizi kāju spēru LNB. Patīk. Future vaibi. Uzrunā arī tā caurredzamība laikam tomēr. Tas plašums. Caurlaižu sistēma ( man ir kaut kāds fetišs uz šito. atceros kā priecājos stājoties darbā un saņemot savu laboratorijas caurlaidi. Smieklīgi jau, bet kaut kāda sajūta par ''es varu, citi nē.'' Izredzētie un tamlīdzīgi ) .
Ēst šajā karstumā grūti, negribas nemaz. Varētu pārtikt tikai no auksta alus.
Kilometri arī labi nostaigāti šodien. Skaisti kilometri, apskatot Rīgu no visiem rakursiem. Mazās kājeles jūt.