Nestandarts
11 Maijs 2019 @ 22:18
kādā pagājušā gada novembra novakarē  
Kur es eju, es satieku sevi. Un viņi tik man rāda, kas man nepatīk, kas jāuzlabo, ko vēlos attīstīt. Kur sirds apmet kūleni, kur kuņģis izvemties prasa, kur dvēsele kauc asarām līstot.
Un tā mēs te mijiedarbojamies. Un visi viņi ir vienlīdz vērtīgi. Kaut citreiz tā spēdami uzkrist uz nerviem, besīt ar savu vibrāciju, sadusmot un likt tverties pēc mīklas ruļļa. Vai atkal pozitīvā nozīmē- likt kājām saļimt, pārvērst sirdi pudiņā vai pazaudēt prātu.