Meža taka nezin kāpēc bija jaunatklājums. Neesmu taču pirmo reizi..bet. Forši 5km cauri mežonīgam, absurdu stāstu pieturām pilnam, mežam. Un kas pats labākais - izved pie jūras. 

Tur ātri vien norāvu apavus nost un metos iemērkt pēdas smiltīs. Jūra pavisam mierīga. Atļāvos arī nosnausties turpat liedagā. ''Tev ir visas tiesības šeit būt..''

Sazemējies, paspēlējies ar smiltīm un parunājies ar kaijām, devos atpakaļ mežā. Saplūcu sev gaiļbiksīšus. 

Uz vakarpusi savu melanholiju gan neizdevās aizbiedēt. Tā ņem un cenšas man iestāstīt, ka varbūt manī nemaz nav tāda prieka gēna. Šoreiz man arī viņai nav labu argumentu ar ko iebilst, un tā es grūtsirdīgi arī nosaku ..''varbūt''. Nav argumentu. Nav spēka. Negribu strīdēties. Ļaujos tam, kā ir.

Un ir tā, ka nezinu kā ir. 

Pagulēju ar kaķi. Pamodos, nogriezu sev gabaliņu mīļākās melleņu siera kūkas. Kaķis nolaizīja gandrīz visu melleņu dresingu. 

Nogriezu mazāku atsevišķi - še, Tev ar. Na-a. Neder. Aiziet aplaizīt visu lielo, kastē esošo. 

Kā es Tevi saprotu.