Atpakaļ mājās.
Mazliet sajūta, ka būtu bijis kaut kāds ne ta komandējums, ne ta atvaļinājums, ne ta kas. Lai vai kā, tas nebija tāpat vien piekrist pieskatīt kaķus. Kaut kas ir noticis. Kaut ir mainījies.
Labā, foršā izpratnē. Ar visu to, ka ilūzijas sabrukušas attiecībā uz dažiem cilvēkiem, vietām,
notikumiem. Bet tas viss ir ienesis kaut kādu pārliecību par sevi un tīrību runā un darbībās.
Apklusināta vajadzība mūždien izpatikt un dzīvot noliegumā pret sevi.
Negribētos šo pazaudēt. Ja vides maiņa un būšana ar sevi dara šādus brīnumus, tad par to patiesi būs nopietni jāpadomā.
Pat tik tāl domas klīst, ka prasās citas mentalitātes cilvēkus un vairāk dabiskās gaismas.