Vakar smuki piesmaržinājām māju, pagatavojot pusdienas. Pietiks kādam laikam i sev, i ciemiņiem.
Rajons apstaigāts, mazliet iepazīts. Ļoti labi attālumi kāju izvingrināšanai un gaisa ieelpošanai. Ja tik nebūtu tas pelēcīgais Februāris, bet arī tur var atrast savu burvību. Gan jau. Latvietis tomēr ir tāds koši pelēks. Jāpatīk.
Šonakt jau cita gulēšana. Paldies cilvēciņiem, kas apciemo. Tāds win-win, jo ir kur izrauties klusumā un kaķu terapijā. Parunāt, izrunāt nost, atcerēties, paironizēt par sevi un sirsnīgi izsmieties.
Welcome.

Man nav problēmu ar savu kompāniju, bet ir sasniegta un, kas galvenais, atzīta tā stadija, ka ļoti patīk domu apmaiņa arī ar citiem cilvēkiem un acu kontakts.
Fāze ''mēmā nesaprastā vienpatība'' būs pārdzīvota. Ko nu nevajag vairs, to nevajag.



Jāpārskata vēlreiz tie kaķu barības krājumi. Ka nenorūpēju līdz nepazīšanai. Citādi pēc pāris dienām jau liekas, ka paičons aiziet kā pa reni.

Nolikos šodien pa trepēm. Bet veiksmīgi. ''Kāds'' mani noķēra. Noskrāpēju tik elkoni. 

Ou... Izrādās pa guļamistabas logu redzams kā paceļas un nolaižas lidmašīnas.
Tāda nu ir tā pilotu romantika.

Cerams, ka no pagultes neparādīsies Kaupers ar vārdiem "kur ir mana lidmašīna".