Tautas vienotību es sajutu tad, kad stundu gaidot transportu, ar vēl tikpat nosalušiem un izmisušiem "brāļiem un māsām", mēs sākām palēnām visi saspiesties kā pingvīni un vienoties kopīgā siltumdejā.
Nu jau tikpat vienoti esam pārvērtušies par siļķēm konservu kārbā un kopistiski veicam ceļu mājup. Baigi vairs neatvainojamies par to, ja izdodas kādam ar dibenu noglaudīt seju vai kā citādi iebraukt personīgajā telpā. Šeit nepastāv tādi fizikas likumi.

Šis noteikti nav mans formāts. Kad var mierīgi atraut kājas no zemes un saprast, ka tiec nests līdz ar cilvēku vilni.
Šito siļķi...
Es saprastu, ja vēl būtu bijis, ko redzēt no tā salūta, bet nu ne tak.

Man liekas, ka man joprojām ir auksti, kaut tēja gandrīz izdzerta un kāds brīdis jau būts mājās.
Laikam jāizmēģina citas zarn_sildāmās metodes.
Whiskey in the jar for example.

Ā, vispār man bija tāda doma "aiziet ciet" uz zināmu laiku.