''Mūsu ego kļūst krietni rāmāks, kad ir samierinājies ar otrā plāna lomu un pieņēmis faktu, ka daudziem cilvēkiem mēs neko nenozīmējam. Ego vēlas panākt, lai citi mūs novērtē, un atriebties tiem, kas nevēlas to darīt. Atbrīvošanās ir ceļa turpinājums. Tas nozīmē apvaldīt ego tieksmi nosodīt citus vai atriebties un pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir. Tas nozīmē rūpīgāk izvēlēties cilvēkus, kuriem dāvāt savu uzticību. Ja jautāsim:''Kāpēc cilvēki tādi ir?'' - mūsu atbilde būs nosodījums. Ja teiksim: ''Jā, daži cilvēki tādi ir. Un ko tagad darīt?'' - mēs spēsim pieņemt to kā faktu, aizstāt nosodījumu ar līdzjūtību un iet tālāk.
Ja esam kaut kur pieņemti, mēs esam pārliecināti, ka mūs pazīst un vēlas redzēt. Nākamais piemērs rāda, kā zemapziņa var traktēt gluži nozīmīgu dzīves situāciju. Biju iegriezies bankā izņemt skaidru naudu un jutos aizvainots, kad bankas darbiniece pieprasīja man divus personu apliecinošus dokumentus. Vēlāk sāku analizēt savu reakciju un drīz vien atklāju iemeslu: bankas darbiniece izturējās pret mani kā pret svešinieku. Patiesībā viņa zināja manu vārdu, tāpēc gaidīju, ka tiks izdarīts izņēmums un man ļaus apiet parastās formalitātes. Es uzskatīju, ka banka ir tikpat labvēlīga vide kā vecāku mājas, kur mazajam Deividam (man) bieži tika dotas dažādas atlaides. Manas dusmas izraisīja nevis bankas darbinieces prasība, bet drīzāk apjauta, ka netieku mīlēts. Vai man ir tik izteikts mīlestības deficīts?''
What the fuck you were thinking?
