Kā japānas zirnekļkrabis, kas tikko nometis veco čaulu paliks jēls un viegli ievainojams veselu nedēļu. Nē. Tā nenotika. Nenobijos no dzīves un piedalījos tajā. Viss sadzija mirklī.

Tu sēdi, skaties, klausies tajos cilvēkos un saproti, ka tas reāli darbojas. Un tik organiski.
Tas bija kaut kas..
Kantanais acis un rombainas ausis, un sapratne par to, ka eu, šis ir mega kruti. Dīdos krēslā no tā, kas noris acu priekšā.

Iemests pa vidu, paspēlējies, kā smagsvars ( ne velti, droši vien ) saprotu, bļin, dodiet vēl! Es jūtu!

Es iemīlējos cilvēkos.