Kāds saulains rīts. Bezkaunīgi ar kaķi uz balkona skatāmies kā sētniece strādā.
Un pa ilgiem laikiem ātri arī izslēdzos uz nakti. Liekas nepagrozoties pat arī nogulēts.
Tik vien vajadzēja.
Heh.

Tās kaijas ir nepārspējamas. Mauj tā, ka izklausās baru ar kucēniem spīdzinātu.

Viss sākās ar "kādu mūziku klausies?". Bija piemirsies cik metālgalvas ir sirsnīgi, patīkami un atvērti cilvēki.
Viņam bija paģiras ar kurām nelepojās un kuras viņš labprāt ārstēja sarunās ar mani par smago mūziku (Staigājoša enciklopēdija, goda vārds). Par dzīvi vispār, galu galā, jo ap šo laiku ir labi sastrēgumi.
Tev nav 50 un man nav tik, cik Tu domā. Viņš sajutās jauns un apsolīja tāds palikt. Apmainījušies komplimentiem, novēlēdami viens otram jauku dienu, devāmies katrs uz savu pusi.

Ar smaidu. Līdz galam. Un pa ceļam satiekot sirmu kundzi baltās konvers kedās, jo tieši tā viņa jūtas. Redzot pensionāru pāri strollojam pa Rīgu rociņās. Pacietīgu saimnieci ar maisiņu rokās un krūmos kakājošu suni.
Vairs nekādi drūmie viepļi nenāk pretī, nekādi "salūzuši" veci cilvēki, nekādi nesavākti mīluļu mēsli pa kājām nepinas.

Pie joda, es aizmirsu Tavu vārdu.
A, kas zina, varbūt tepat cibā mētājies. Ha!

Diena vēl nav beigusies, bet tā ir iesākusies pietiekoši dīvaini, lai izvērstos vēl dīvaināk.
Sajūtu līmenī man ir vienkārši interesanti un sejā truls smaids.



Šefs gan varēja pasveicināt.

"Tie, kas klausās nenoteikta žanra mūziku, tb no visa pa druskai, ir neuzticami cilvēki."
Uz kā vispār tas bāzējas, uz elementāriem monogāmijas, poligāmijas principiem. Ak, Freid, Tev taisnība.
Mēs te it kā par mūziku un vēl visu ko, bet patiesībā par to pašu. Vienu.