Atveru acis un saprotu, ka dzīves paģiras tepat vien ir.
Velns.

Tu nevari ieskatīties acīs, jo centies noslēpt melus vai mīlestību. (?)

Vai melīgu mīlestību.
Ha.

Ja vēl no rīta mazliet mēnesserdzīgs velcies pa ielu, tad darbs palēnām nolaiž pie zemes un atgriež realitātē.
Nedēļas nogale sanāca tāds bomis pa galvu, apdullināja, ilgi neļaujot saprast vai dimensijas nebūs nomainījušās.

Un pat ja tā - nameiz.

Jābrauc sauļoties. Ceļa remonts uz brīvībenes visticamāk pārrāvumu uztaisījuši.

Nav elektrības un iestājies mierpilns klusums.
Iespējams līdz pat 13.00

Ja gribi sajusties pavisam nožēlojami ir jāatrod īstais laiks, kad doties ārā no iekštelpām. Tad kad mākoņi savilkušies piķa melnumā, līst lietus aiz apkakles, vējš nes smiltis acīs un Tu raudi. Baloži pēkšņi zaudējuši orientēšanās spējas pilsētā un metas Tev sejā. Lielākam troksnim, tieši šajā diennakts stundā, tieši uz Tava maršruta, rindā izvietojas smirdīgas miskastes mašīnas un kaijas nodirsušās pa perimentru tā, ka Tev nav kur kāju likt.