Laiks šodien pagāja nepielūdzami ātri. Nu tik nepielūdzami, ka nospļāvos un izvilku savu kuslo pakaļu ārā no mājas.
Bija jāpaskatās un jāpaklausās uz Indygo svaigumiem.
Sen nebija tusēts Vecrīgā, loģiski, ka man iekšējais kleperis totāli palika uz pauzes, kad Rokkafejnīcas apsargs mani aptur prasot dokumentus.
Es ar putām uz lūpām, pēdējā brīdī saprotu, ka man nesanāks viņu nolikt uz lāpstiņām ne fiziski, ne mutiski.
Ķeramies pie artilērijas ar nosaukumu "pazīšanās jeb gali". Viens zvans un ... Sēžu beņķī, sūcu savu dziriņu un gaidu uznācienu.
Glāzes mūzikas rībienā krīt no galdiem un plīst.
Iekustināja asinsriti.
Naksnīgās Rīgas kolorīts un vērojama mīlestība uz kanāla tiltiem.
Turpat jau rīts sagaidīts aiz aizsvīdušām logu rūtīm.

No muzeju nakts tikai garo cilvēkrindu atblāzma.

Tā delikātā deja starp rīcību un pacietību. 

Visu dienu manā virtuvē cepās sižeti, kamēr citi cepa augšā savus maratona rekordus. Vakarā izdomāju apbalvot sevi ar ēdamām medaļām - kafiju un kūkas gabaliņu tantes mājās.

Varētu turpināt nodarboties ar ''kulināriju'', bet rīt darbs sauc, so laikam mazliet jāpaguļ ar.

So much for iešu gulēt laicīgi.
IIHF fināls ir ievilcis sevī.

Rīt varēšu sevi ienīst.