Sāku saprast, kas par nedēļas dienu. Esot svētdiena. Tātad rīt ir kaut kāda pirmdiena.
Laikam atvaļinājums sevi būs izsmēlis, jo sajūtu vajadzību pēc darba. Bet tas ir tikai tāpēc, ka būs citi sūdi ap ko nodarbināt savu prātu. Varēs ieslēgt sevi trulā, robotiskā rutīnā un nogalināt. Tā ir savāda morālā mazohisma pakāpe.
Ekspedīcija noslēgusies. Gribas taču sev pateikt, ka no tā ir bijusi kāda jēga. Kurš lipinās to sevis jauno versiju.
Un kā nu ne, ja šitik skaista diena aizvadīta. Ar savējiem. Ar savējiem, kas tomēr katrs par sevi.
Mēs sarunājamies klusējot.
No kurienes tev, cilvēk, mācīties tuvumu, ja vienīgais, ko atpazīsti ir distance. Drošs attālums. Ko tas vispār nozīmē.
Es redzēju kā cilvēki mīl. Un sapratu, ka par spīti visam, kas piedzīvots, esmu radies mīlestībā.
Jūrā auksts ūdens.