Aukstums atkal piezogas. Skaidras debesis un šodien uzspīd saule. Beidzot pabeidzu arī ilgi solīto trusīša preperējumu. Šitā praktizēties ,protams, ka ir riktīgi vērtīgi. Līmenī, cik pagaidām apgūts, nelecot pāri dirsai.

Vainas sajūta piezogas, ka šodien daudzi vai nu devušies pārgājienus vai sporta zāli. Man pat neizdodas savu ''sporta zāli'' mājās apmeklēt un ieviest.
Nesaprotu kā man varbūt ierakstīts darbs no mājām. Tas nav viegli, kad apkārt ir spilveni, segas, grāmatas , tējas.. čības, galu galā.

Bet vajadzētu sākt nopietnāk padraudzēties ar disciplīnu, citādi Mežāzis pamatīgi sados iekšās.

Kā toreiz minstinājos grāmatu veikalā pie šīs grāmatas. Ņemt, neņemt. Grozīju rokās million times un lasīju anotāciju.
Un tagad dabūju filmu noskatīties. Grāmata droši vien būtu bijis labāks variants, jo wou wou wou, kas par enlightement gabalu. Ok uz to apmuļļāto Dieva tēmu te var lūkot caur citu prizmu, ko arī basicaly piedāvā ''paradīzē'' dzīvojošie ''tēli''. Cilvēce tikai radījusi sev taustāmas aprises tam visam.
Un es nebrīnos par zemo vērtējumu IMDB. Ir tik maz to, kas vispār spēj uztvert kaut ko šādu. 


Pain robs you of joy, and the capacity to love.
Love always leaves a mark.

Nezinu kur un kā, bet mans observatorijas apmeklējuma posts ir izgaisis.

Īsti nepatīk te kaut kas.

Rīt so nožēlošu to, ka šobrīd neguļu. Shit fuck.

Esot tur observatorijā pārņēma tāds trakā zinātnieka sindroms. Like this is it. This is whay excites me.
Reizēm jāapmeklē šādas vietas, lai atcerētos, cik niecīgs esi.

Uz kaimiņiem paskatījos.
Īsāk sakot diezgan amazing man tas viss šķiet.