11. novembris pagāja pie ''Melānijas hronikas''.

Beznosacījuma mīlestība - iedrošināt cilvēkus nodoties aizrautībai, mīlestībai un sapņiem pat tad, ja viņiem nepiekrīti.

Pasaule kļūst labāka vai sliktāka, atkarībā no tā, vai mēs kļūstam labāki vai sliktāki.

Nepaužot sevi un savu patiesību, tu pazaudēji balsi, kas pasaulei izteiktu tavu īsto ''es''. Bet cilvēks bez pašizteikšanās ir cilvēks bez personības brīvības. Cilvēks, kas pasaulei neparāda, kas viņš patiesībā ir, kļūst neredzams, tik vien kā sava īstā ''es'' izdomājums. Tā ir nodevība pret sevi.

Dvēsele labāk piedzīvo neveiksmi pati savā dzīvē nekā gūst panākumus cita dzīvē. Šo patiesību mēs aizmirstam. Tas cilvēku nogalina. Kaut kas viņā sāk mirt.
-Tad kāpēc mēs tā darām?
- Baiļu dēļ. Vispirms jau baidoties būt citādāki. Mēs gribam iederēties. Pasaules atčgārnumā milzīga vērtība ir piedēvēta tam, ka cilvēks dara to pašu ko citi un domā tāpat kā citi.
Ja vien mēs pilnībā sevi mīlētu un būtu savas dzīves varoņi un elki.. Tad mums nebūtu šo baiļu, kādas tagad ir, un mēs neierobežotu sevi tā, kā to tagad darām. Skumji taču mūsos mītošais spēks mūs biedē. Līdz ar lielu talantu nāk arī milzu atbildība.

Uzņemties savas dzīves vadīšanu nozīmē būt iekšēji stipram, lai spētu pieņemt visu sevi, gan to, kas tev patīk, gan to, kas nepatīk.