Riktīgs svētdienas novārtījiens pa palagiem. Vēlās brokastis un taisnais ceļš uz jūru. Pie kājas, ka ārā pelēks un necepī.
Iebridām jūrā. Un mums bija labi. Nolēmām dzīvot.

No Rīgas svētkiem mani aizvizināja parādīt aizdegušos Arkādija parku un krekla lampas. Kā īsteni latvieši svētku noskaņās , pievienojos visiem komentāriem - "dahuja sveces", " ā zinu, tā jau tā vācu eļļa" ( jā btw neko smaržo, lietū ēteriski sprakšķ ) vai " sajūta kā kapu svētkos " .
Pārņēma nedaudz sektantiskas noskaņas džungļu vidienē, kur pūlis virzās gonga skaņu virzienā. ( jā, lielais nightmare piedzīvojums ar ļaužu masu, kuriem rokās vēl ir lietussargi un virzība ir visos virzienos vai pilnīgi statiska )
Bet viss Gārfīlda mierā, jo man atvaļinājums un kustība, un kompānija.

Rīts , kad iemesls iziešanai no mājas ir masieris. Ta beidzot.

Ies pasnaust uz kušetītes.

Es kā smilga smilšu kāpai pieķeros,
Es kā smilga vēja liekta atliecos, Es kā smilga smiltīs vīta pieceļos. Kas man citur tādu spēku, spēku dos.
Pie jūras dzīve mana - Tāds likten`s man ir lemts. Šo zemi un šo jūru Man mūžam neatņemt. Gan vēja spīts ir manī, Gan zilās jūras sāls.
Jel skani, skani, skani,
Jel skani man, viļņu balss.

Es kā kaija pāri jūrai lidinos,
Es kā kaija tālu selgā aizlaižos.
Es kā kaija jūras klēpī šūpojos. Kas man citur tādu prieku, prieku dos.
Es kā vilnis savam krastam paklanos,
Es kā vilnis savam krastam pieglaužos.
Es kā vilnis tik pēc jūras ilgojos. Kas man citur tādu laimi, laimi dos.

Tu mīlēji dziedāt šo dziesmu. Tagad vējš pieder Tev.

Laiks patrāpījās perfekts burāšanai. Momenta prātā nāca sapnis par savējo ar kuru aizbēgt no visa un visiem, kad kņada kļūst par lielu. Tas mirklis, kad izslēdz motoru jūras vidū un izvelc buru.. Ļaušanās.. Pilnīga un absolūta.
Iestājas iekšējs klusums.

Skaisti. Omai pilnīgi noteikti patika.