Kā es gaidīju šo brīdi. Vienkārši atveru acis, paņemu grāmatu un lasu, lai varbūt iemigtu otrreiz. Laiks kļuvis nenozīmīgs.

Jau no plkst. 8 rīta dzīvoju gultā. Šodien viss tiek darīts pēc sajūtām, nevis tāpēc, ka vajag ārājiem apstākļiem.
Šodien dien viss norit iekŠu līmenī..

Brokastīs kafija ar kanēli un piparkūkas.

Ziemassvētku priekšvakars. Es neesmu vairs ne par eglīti mājās, vismaz cirstu točna nē. Podiņā vēl pieņemu, lai pēc tam var iestādīt. Viss dāvanu process ar Salaveci ir priekš bērniem. Lai kačā atmiņu uz dzejoļiem, noķer to prieku un kaifu par dāvanu un Ziemassvētku brīnumu. To vēl var tikai bērns. jo viņš ir tīrs, nesabojāts un maigs.

Pieaugušo apdāvināšana ir absolūti lieka. Vērības ir citas, un tās par naudu vairs nenopirksi.

Mani šodien ir noķērusi eksistenciāla apgaismība jau no paša rīta atverot acis. Virtuāli, bet kopā ar draugiem, kur dalos par tēmu. informācija pati izlēma atceļot pie manis šodien, šajā laikā. Tveru saujām.
Paēdīšu svētīgas vakariņas ar ģimeni un rīt jau dosimies uz Laimīgo Zemi atveldzēt ķermeņus. Dvēseles Templis.