Vakar rīts iesākas ne visai patriotiski. Ar japāņu ēdienu pusdienām un poteriskas filmas apmeklējumu. Saucas, aizbraucām pēc sarkan-balt-sarkanām svecēm.
Tā kā vakarā bija retum retais noskaņojums kaut kur izkustēties, devāmies uz Rīgu, lai es kārtējo reizi pārliecinātos, ka tas nav priekš manis. Masas, pilnībā necaurejama Vecrīga. Milzu lampas, milzu truši, bildēs viss izskatās skaistāk, arī projekcijas uz sienas dabā ir bālākas. Anyway, meklējot tualeti, Basteļkalna objekts tika uziets. Tas nice. Forša mūzika un iespēja paturēt ''pilnmēnesi'' rokās.
Tālāk vairs nav laika, ir jādodas jau Krastmalas virzienā. Salūts skaists, un kā nu ne. paši sev esam sarūpējuši. Gaidu drona video.

Šodien teātra diena. 12.00 izrādē jābūt un vakarā 18.00. Kā 10.30 izlīdīšu no mājas, tā atpakaļ vēlu vakarā. Nu ja nu izdodas paķert vēl neapskatīto Staro Rīga.

#Latvijai98

Beidzot esmu mājās, novandījusies pa teātriem. Viens ir skaidrs, mums Latvijā ir labi teātri un labi tajos esošie aktieri. Mēs varam izstāstīt gan traģisku stāstu, neatstāt vienaldzīgu un novest līdz skumju asarām, gan izspēlēt pilnīgi nereālas, komiskas epizodes un novest publiku līdz smieklu konvulsijām, un prieka asarām.

Tā nu sanāca, ka pēcpusdiena iesākās ar traģikomisko ''Svina Garša'' Nacionālajā teātri, un beidzās diena ''Ar vīru nav viegli'' Dailes teātrī. Kontrasts pamatīgs, bet tāda jau ir tā dzīve. Viss viens. Bez otra nepastāvošs.

Abas izrādes vienkārši perfektas katra savā žanrā. Nemācēšu izteikties par režisoriem, jo abu uzražojums bija pirmā reize, jā arī Džilindžers, arī tur zaudēta nevainība. Komēdijā un nebūt ne sviestainā. Viss ir pilnīgi skaidrs un tik skaidrs, ka jāraud aiz smiekliem.


Gaidu savu ielūgumu uz Spēlmaņu nakti.