tās nav mēnešreizes. Tas ir kaut kas, kas tevī krājas un krājas, līdz pienāk mēnešreizes/hormoni un tu vairs nespēj saturēt un to risināt viens.

nenormāli slikts garastāvoklis. Gandrīz padsmitgados esošās depresijas sajūtas, kad atvilkos mājās, palīdu zem segas ar visām drēbēm un vienīgā izeja likās miegs.

viss un visi riebjās arī ļõti klasiska frāze. Nedomāju, ka tik tālu atkritīšu atpakaļ. bet šeku reku dzīves ironijas...

pajautājiet man tagad ko es gribu. neko.
pilnīgi neko.
neredzu jēgu.

pat astoņgadīgi bērni par tevi ņirdz kaut kur iekšēji.

un atkal tev ir laiks rakstīt. skaļi sarunāties ar sevi.

un tad tev liekas, ka domās grēko un te pēkšņi maini tās uz saint. un beidz, citiem ēst nav ko . bet ja tā paskatās apkārt, nu tak nospļauties tiem citiem uz citiem un vēl.. kā tad tas tā ir , ka ir tie kam trūkst.
aj.

lūrēt, pētīt svešus zvaigžņu putekļus, kad pats savējos nespēju salasīt kopā un iztulkot. kāda velna pēc! da jupis rāvis!

Manis nav, vēl nav manis daudz
Debesīs vēl esmu auklējams
Zvaigznēs lasīt protu
Mūsu liktenis būs meklēt vienam otru

Tumsa atkāpjas, vējš rimst
Tur virs horizonta saule dzimst
Kā ar smalku otu
Līniju kāds velk, kur meklēt vienam otru

suns sargā kaulu, cilvēks gaida pavasari ..

Tik daudz zvaigžņu pie debesīm spīd
Bet es tās iemainītu
Par to sapni, kas būtu tik īsts
un kas ļauj gulēt līdz rītam, gulēt līdz rītam


Cik gan dažādi cilvēki un dažādas domas
Vienam galvā putni, citam kurpes un somas
Kāds skaita uzvaras, bet kāds tikai rētas
Es skaitu naktis negulētas

Kā es gribētu aizmigt un gulēt līdz rītam
Kamēr ārā krīt sniegs baltumā krīta
Un mierina doma, ka tuvu jau rīts
Un, ka neguļ tik daudzi kā pierādīts

Tu jau zini, Tu jau zini kādēļ, debesis iekrita tevī, debesis iekrita, debesis iekrita tevī .
krita ar sauli tās, ar sauli ko citiem reiz devi !

Reāli liekas, ka dziesma ir par nāvi. ''Aizgājušajiem.''