Turpinu burvīgi ieskandināt savu jauno gadu, savas 12 dienas, ar saviem 12 mēnešiem. Vakar agrs brauciens līdz laukiem. Varbūt Ievas nezied ik uz stūra kā šeit pie upes, bet ir dziedošs dzeguzis pie pašām namdurvīm.
Joprojām ir vieglāk būt un klusēt ar sevi tur. Saprast, ka nedomā/neshēmo precīzāk. Kaut kur mazliet izpaliek cīņa par urbāno izdzīvošanu.
Nevaino sevi par to, ka vari apsēsties un neko nedarīt. Pat smagās tēmas necilājās tik smagi, bet ar zināmu piesardzīgu vieglumu.
Burvīga izskata un garšas torte. Tik labi un garšīgi liek paēst svaigais gaiss.
Tavas vaboles manos matos..
Kā svaiga pienene mētājos zaļā pakalnā.
Vēlu vakarā pretī saulrietam devāmies uz Valmieru maģiskā meža sajūtās. Noķērām. I hokeju pa ceļam un galā nonākot, i to kopības sajūtu. Viss viens.
Pasākums lielisks. Skaisti. Tā bija maģija. Laiks patrāpījies lielisks. Ēnā +25 šodien. Saules pielieta terase un vārdu spēles.
cilpojoši zaķi pāri laukam. Māmiņas nobērtas puķēm un sabučotas,samīlētas. Kur griezies tur kāds smaids.
Bet ir svētdiena un tā skan nogale. Beigas. Kaut kur jāatgriežas. Un atgriezies tāds izmests, neizpratnē.
Jo biežāk kopā pavadām laiku, jo grūtāk saprast kāpēc jāšķiras. Bet jāšķiras, lai atkal satiktos, mīlulīt! :)

saule sen kā aiz horizonta, bet balkons vaļā un visa upes krasta dzīve istabā. Vasara.