''Te nu atkal sākās filozofēšana, kur meklējot lūzuma punktu, varēja zaudēt prātu. Labi vēl, ka ir glābējvārds - eksistenciālisms. visa pasaule nostājusies pret tevi, priekšā piecdesmit gadu nepieteiktu karu, un tu esi parakstījis līgumu uz pilnu termiņu, bet centies izpētīt, kāpēc tā noticis, būtu tikpat bezcerīgi un stulbi, kā mēģināt saprast, kāpēc līst lietus. Pastāv zināmi fizikas un meteoroloģijas likumi, bet tikpat neviens nespēj pateikt, kāpēc tieši vakar lietus gāza virs tiem bērziņiem...''

''Psihologija ir eksakta zinātne, ne sliktāka par algebru. Un ar milzums piemēriem pierāda, ka cilvēks, par laimi, spēj ātri un droši aizmirst gandrīz visas piedzīvotās briesmas. Pat visparastākajos darbos, kur nav smakas no slepenības, var izlasīt par kuģu avāriju upuriem, kuri jau pēc pāris gadiem notikušo tik pamatīgi izsvītrojuši no atmiņas, patiesi aizmirsuši, ka , citiem vēlāk to pieminot, no sirds brīnās, turot ārstus aizdomās par mulķīgu jokošanos, un apgalvo, ka nekas tāds ar viņiem nav noticis, kaut kas sajaukts.. Aizmirsīsi. Man gan neizdodas aizmirst - speciāli mācīja neko neaizmirst. ...''

''Šajā draiskajā neprātā pagātne aizplīvoja kā lapa vējā- ja tikai vispār tā kādreiz bijusi, šī pagātne .. Zem viņiem klabēja riteņi, šķiet , ar katru sitienu izdzēšot no atmiņas visu melno un skumjo. ''

''Mazurs pacēla pistoli un spieda gaili tik ilgi, līdz ''TT'' vairs rokā neraustījās. Prohora ķermenis vēl raustījās, bet tās jau bija pēdējās konvulsijas. Un nekas apkārt tāpēc neizmainījās. mirušie neatgriezās, un debesīs nevienas zīmes, kas liecinātu par atzinību vai nosodījumu. Bet dvēselē valdīja absolūts tukšums.''