Pirmo reizi ieraudziju patiesi sakreņķējušos pacientu. Tas brīdis, kad ieraugi kamdēļ dari to, ko dari.
Katra diena tiek pavadīta aizkadrā, mēs neredzam viņus, viņi neredz mūs, laurus plūc kāds cits...

Bet smaids ir vienmēr stilā un ēst mums garšo.

Un tomēr laba tā sajūta, ka vēl viens atvaļinājums priekšā, kaut tikai nedēļa.
Šādi ''izkaisīties'' laikam pat IR labāk.

iekšā saglabājas maz gaidīšanas prieks.