Dejo, viņa dejo tik strauji
Un viņa smejas, pat stāvot uz kraujas!
Viņš atstāts bez bruņām un vārdiem,
Un aizrāvies, tā šķiet, kā viņa dejo...

Šāds mulsums, tam pirmo reiz mūžā,
Un nu viņš saistīts, kaut bijis ir gūstā, ne reizi vien.
Un tomēr, nav viegli spert soli pret krauju,
Un ļauties dejai, kad citi smejas.

Būt līdzās viņam grūti šķiet
Un grūti projām iet, jo nav viņš viens
Aiz viņa gadu simti stāv.
Un ļauj viņš durt sev, plēst un kost
Ļauj visu noraut nost līdz paliek kails
Lai citi mulst, nu nav tam bail!
 No kraujas nav vairs bail!

Joprojām viņa dejo tik strauji
Bet nu – viņš smejas un soļo gar krauju
Un atvadās. Un dodas tālāk
Pa gadsimtu pēdām,
Vairs nejūt rētas
Vairs to nav...

No sevis vairs nav bail...