“Par zinātāju es sevi nevaru dēvēt. Es biju meklētājs un vēl arvien tas esmu, taču es vairs nemeklēju uz zvaigznēm un grāmatās, es sāku sadzirdēt tās mācības, ko manī šalko asinis. Mans stāsts nav patīkams, tas nav salds un harmonisks kā izdomātie stāsti, tas garšo pēc nejēdzībām un apjukuma, pēc ārprāta un sapņa tāpat kā visu to cilvēku dzīve, kuri vairs negrib melot paši sev.”

“Lidojuma nakts ar simttūkstoš zvaigznēm, tās skaidrums, nedaudz stundu ilgā vara pār pasauli nav pērkama par naudu. Un pēc grūta pārlidojuma pasaule jaunā skatījumā – koki, puķes, sievietes, smaidi, kuros staro rītausmā atgūtā dzīve, visu sīko lietu saskaņa, kas mums top dāvināta, – tas viss nav nopērkams par naudu.”

“Nezinu, kas manī notiek. Smagums mani tur pie zemes, kaut tik daudz zvaigžņu velk uz savu pusi. Kāds cits pievilkšanas spēks liek man atgriezties manī pašā. Es jūtu savu svaru, kas mani saista ar tik daudz lietām! Mani sapņi ir reālāki par smilšu kāpām, par mēnesnīcu, par visu šo apkārtni.”

“Attālums nemēro tālumu. Tepat kāda dārza žogos var ieslēgt vairāk noslēpumu nekā Ķīnas mūris, un klusums aizsargā mazas meitenes dvēseli labāk nekā smilšu vaļņi Sahāras oāzes.”

TvĒrām pēdējo vasaru aiz astes. Izdevās. Kā ar iedegunu, tā siltu jūras ūdeni, pildītu ar mazliet elpu aizraujošiem viļniem.
Sārts kā vēzis un mazliet iesālīts.
bijām ceļā uz pikniku, kad pēkšņi vējš aizpūta līdz pludmalei.

Es vienā Jūrmalas galā, Tu otrā. Bet man šķiet, ka vējš atpūta Fragonard smaržas līdz manam galam, jo noreibu es pamatīgi.