Kā pamodos pilna mēness aktivitātes jūtamas, ta paspēju jau līdz asarām gandrīz divus cilvēku novest. Un tā līdz 8. datumam?
šausmas!

''Es esmu sapratis, ka prāta spējas vien nenozīmē pilnīgi neko. Te, jūsu universitāte, prāta spejas, izglītība, zināšanas ir padarītas par elkiem. Bet es tagad zinu vienu patiesību, ko jūs visi neesat pamanījuši: bez cilvēciskas sirsnības šīs prāta spējas un izglītība nav ne graša vērtas.
Nepārprotiet mani! Gudrība ir viena no lielākajām dāvanām, kas dota cilvēkam. Taču pārāk bieža dzīšanās pēc zināšanām pilnīgi aizstāj alkas pēc mīlestības. Izklāstīšu to jums kā hipotēzi : gudrība vien bez spējas sniegt un saņemt mīlestību, izraisa mentālu un morālu krīzi, neirozes, un , iespējams, pat psihozes. Lūk, ko es apgalvoju: ja prāts ir aizņemts tikai pats ar sevi, ja tam nav citu mērķu, ja tas aizmirst par cilvēciskajām attiecībām, - tāds prāts var nest tikai ļaunumu un sāpes.''

''Augšup, līgani kā lapa siltā gaisa straumē. Arvien ātrāk, mana ķermeņa atomi traucas projām, katrs uz savu pusi. Ķļūstu vieglāks, ne tik blīvs, un lielāks..vēl lielāks... es izprāgstu pretī saulei. Es esmu visums, kas paplašinādamies peld augšup klusā jūrā. Sākumā biju mazs, man pietika vietas manā ķermenī, kabinetā, ēkā, pilsētā, valstī, bet tagad es zinu - ja paskatīšos lejup, mana ēna būs aizsegusi zemeslodi.
Viegls un nejūtīgs. Slīdu un izplešos pa laiku un telpu. Un tad, kad jūtu, ka tūlīt pāršķelšu eksistences čaulu, kā lidojoša zivs izlēkšu no savas esamības jūras, mani pavelk atpakaļ.
Es sadusmojos. Grib uizrauties brīvībā. Mirklī, kad tūlīt saplūdīšu ar Visumu, gar manas apziņas malām atskan čuksti. Un tas vieglais, vieglītiņais tvēriens patur mani ierobezotajā un mirstīgajā pasaulē, tur, lejā.''

''Ta mēs mīlējām, līdz nakts kļuva par klusu dienu. Un gulēdams viņai līdzās, es sapratu, cik svarīga ir fiziska mīlestība, cik ļoti mums abiem vajag gulēt vienam otra skavās, dodot un ņemot. Visums eksplodē, ik daļiņa attālinās no pārējām, izplēšot mūs ārā, sviežot mūs tumšā vientulībā, izraujot bērnu no klēpja, atraujot draugu no drauga, raujot mūs prom citu no cita, katru pa savu ceļu triecot līdz labirinta izejai, kur gaida nāve vientulībā.
Un šis bija pretsvars, saistīšanās un turēšanās. Kā jūrnieki ieķeras cits citā, lai vētra nenoslaucītu viņus no klāja, tā mūsu saplūdušie augumi bija cilvēciskas ķēdes posms, kas noturēja mūs un neļāva ieraut tukšumā.
Mirkli pirms iemigšanas atceros kā tas bija ar Feju, pasmaidīju. Nav brīnums, ka toreiz tas bija tik viegli. Tā bija fizisku vajadzību apmierināšana.
Ar Alisi tā bija mistērija.
Pieliecos un noskūptīju viņas acis.
Alise par mani zina visu un saprot, ka mēs būsim kopā pavisam neilgu laiku. Viņa piekristu aiziet, kas es viņu sūtītu prom. Par to domāt ir mokoši, tomēr man šķiet, ka mums ir dots kas vairāk, nekā lielais vairums cilvēku atrod visā mūžā.''

dirsa sāp šodien. Nesaprotu vai no gultas kurā jau izgulēta bedre, vai no tā, ka visas brīvdienas pārsvarā tiek sēdēts un nebija ar ko jaunajā gada rokelrollu uzraut uz deju grīdas.
Un vispār es vairs šito komunaļņiku nevaru izturēt.