5diena - Nimfomāne II ..traumējoši. Murgoju naktī un sveces liesma vēl likās dzīva. Tik dzīvīgi dancoja pie maniem griestiem.
Rīts - klusums. Klusā pīle. Nervi vai kas.
Pārnākot mājās tikai manā istabā nav elektrības. Nevienā rozetē nav dzīvības. Eletriķis nodzīvojas pie mums līdz pus 11 vakarā, līdz top gaisma..
Vismaz sienas nedabūjām izārdīt lai rastu vainu.

Nav normāli. Kāds apsēdis, kāds klusībā pie sevis bubina nevarot norīt aizvainojumu vai vienkārši karma.

Pašreiz dzīve tāds sarētojums kā man uz kājas uzmeties alerģiskas pumpas lielumā. Nesāp un nekā citādi, kā vien tikai vizuāli par sevi manīt liek.

Ir grūti, jo .. lai kā arī negribētos atzīt mums katram ir sava, ne kopīga dzīve. Bet neviļus prasības aug kā pie kopīgas dzīves. un tad ir mirkļi, kad gribas kliegt ''bet kā?! nevari? vai neesi?!'' nu tā, jo pastāv paralēli.

Kam nervi iet čupā, kam smadzenes svilst pie pārlieku lielas analizēšanas.
Kad sirds ar prātu satiekas. Sajūtu cilvēks un galvas cilvēks.