Par spīti negulētām un gandrīz nostrādātām 48 stundām, esmu izgulējies un jūtos miera un siltuma pilns. Vakar sajutos mīlēts. Decembris pie vainas? Advente? tuvojošies Ziemassvētki? Klusums, kuru rada sniegs? Var jau būt.
Bet negribas tagad runāt par māņiem un ilūzijām. Ja nu sanāk aizvainot un viss patiesībā ir īsts.
Bez nosacījumiem.

Līdz vakardienas vakaram tā biju ierāvies darbā, ka nemanīju, kas aiz loga notiek. Un laimīgs kā bērns izvilkos no laboratorijas, neviltotā priekā paudu sajūsmu ķerot pārslas uz mēles. Nu ir, ir kaut kāds iekšējais bērns, ko apslāpēt nevēlos.

Kā tagad .. stundām varu sēdēt virtuvē, sveču gaismā un blisināties kā ārā snieg un pustumsā tiek velti cietokšņi un sniega vīriņi.

Esmu beidzot apstājies pēc garas nedēļas. Un ir miers.
Sīkumi, bet patīkami.


Tikai kaut kā pietrūkst. Pietrūkst kāds ar ko dalīties mierā, siltumā un klusumā.
Es aizveru acis, kā mēs to pieprotam un domās esmu ar Tevi. Mēs ripinām lielu sniega vīru un zīmējam eņģeļus sniegā. Vakarā cepot pīrāgus, es nosmērēju Tev degungalu ar miltiem un Tu smejies.. Pie kamīna uz mīksta paklāja, tiek izdzerta karstvīna glāze.


Jā, tik jēls es reizēm varu būt.