Paga, paga .. es te tā kā runāju par to, par ko es gribu runāt un kā jūtos attiecīgajā brīdī. Visiem uznāk. Nav tikai labi, vai slikti.
Man vajag sarunāties ar sevi. Organiska nepieciešamība. Un aizliegt to, man nedrīkst.
Vienmēr ir unfriend.


Es analizēju, diskutēju, spriežu, teoretizēju.
Tā būs būt.

Bet ļaunais vienmēr būšu es.

Nekas šajā pasaulē nav spēcīgāks un bīstamāks par patiesību. Tāpēc daudzi ir tik gļevi un ierobežo sevi, lai tā nebūtu jādzird.
Tā var būt par iemeslu kāpēc daudzi tik ļoti cenšas savas sarunas padarīt tukšas. Viņi nevēlas pieķer sevi nejauši sakot kaut ko nozīmīgu, kas var izmainīt pilnīgi visu. Bet Tu neesi tāds. Tu nejūties ērti bez atklātības. Tev riebjas samākslotais. Tik daudz Tu prasi no citiem.
Un tik daudziem auksts, reāls un pa zemi vien vazājies.

Mans slinkums ir neizmērojams. joprojām rīta čībās, halātā un pat tolkam ēsts nav. Gavēnis bļ.
Pie draugiem ar aizvilkties nevaru. Tizls.
Drauga zvans un mūžīgais jautajums ''ko tu šodien, atkal mājās pūsti?'' īsti vietā.
Riebjos sev. Bet neesmu nelaimīgs. Vadmotīvs manai klabei galu galā.

Pie acu ārsta būtu aizvilcies un paņēmis mērus sev tik ļoti kārotam jaunam rāmim. HUju!

Man patīk izmazgāt zobus un tad uzēst mandarīnu.
Debīls.