''Tevi jau nevar neatcerēties, māki sev pievērst uzmanību. Citādāks esi.''

Mazās dzīves ironijas. Pupsiks būdams skolojos no vīra, tagad lielā dzīvē iemests sasmejos, skolojos, sadzerot vīnu ar tā paša pasniedzēja sievu.
Šams mani atceroties. Ha.
Rekā dzīve piespēlē man tos azbesta cilvēkus. Cilvēki ar kiškām. Cilvēki, kas vārda tiešākajā nozīmē ir gājuši pāri ļīķiem.
''cik ilgi vēl būsi darbā? laid tak tu viņu mājās.''
''Pats jau neiet. Dzīvi mācās..''

Joka pēc noplivinājos ar rokām gar viņu. Un sadzirdēju to, ka nezinu vai pats to apjaušot, bet man tajās esot kaut kas.

''Neviens jau par ģēniju nepiedzimst, reti kuram sanāk.''
Un tā savos vārda svētkos sapelnījos, ko biju sastrādājis mēneša garumā. Švaki jau pašam likās, ļoti. Bet tikai sākums, ai kāds sākums visam.

Vārda svētki mierīgi. Pabaroju visus ar kliņģeri un vīnu.

Cilvēki var būt saostījušies monomēru, negulējuši diennaktis un būt ar aizmiglotām acīm, bet viņos ir tas pofigs un ar viņiem var pasmieties par dzīvi un par nopietno un nejusties nervā all the time.