Sesku puika nodauzījies pa pļavām, pats izcepies laivā uz ūdens makšķerējot. Taizemes iedegums gluži nav sanācis, bet par līķkājīti varbūt vairs nenosaukt.
Kaut kāda neliela smaka jau bija no tās svētku sajūtas, bet nezinu, vai ta pats vecs palieku vai ņiužeļi jāmaina tak tā kompānija un vieta. Respektīvi, ja gribas, ta jāņem vienu gadu un jāsaplāno.
Bij jau ugunskurs un tāds pāri galvām, ne desu svilināšanai. Kārtējā flakonu spridzināšana, šoreiz atraujoties ar vienu pa kāju, kaut 30m patālāk aizvilcies esi.
Jāņu zāles tika sarautas, alus lijis, pašbrūvēts pie tam. Kaut kas dziedājis, kaut kas dejojis, nu bij, bij. Pilnmēness pie vainas vai paša skaidrais saprāts tai svētku vakarā, bet ne sūda nejūtos atpūties vai jel ko svinējis.

Tik mūžsenā atbildība kaulos sēž par visu un visiem. Un nespēja atlaist tos grožus.]