Nav nekā vairs palicis no mums. Viena vienīga diršanās, egocentriski idioti. Skaties un saproti, ka nevēlies tāds būt. Bet vai esmu? kļuvis..?
Par tik daudz ko bail, ka to dzīvi grūti tā viegli uztvert. Bet tak var būt citādāk, ja pats ļaujies.

Ir vienkārši skumji, ka nevar normāli ar cilvēkiem komunicēt. Pat ar draugiem vairs ne.
Un tā jau ir liela tukšuma sajūta.

''varbūt tevi vajag aplaisīt un izdzīvosi''.
Šarms darot visu manā vietā. Darīja. Ir zudis.

''drīz būs mums jātiekās un tad novākšu sēnes vai sūnas no tevis, tu tiešām ierūsējs, bet jauks kā vienmēr un pārējam nav nozīmes''