Baigi daudz cilvēkus ''satiku'' nenomoda stāvoklī. Tādus absolūti ne pa ķeksi. Pagātne iepeldēja. ļooti sen neredzētie iepeldēja. Arī tie ''kāpēc vispār?''

Pie rīta kafijas salasījos, ka man draud izdegšana. Tā jau ir, kaut kā strauji jāmaina attieksme un jārod laiks atpūsties. Laiks būtu viens, bet jāiemācās atpūsties. Tas vēl tāds ''sīkums''.
Trauksmainais cilvēks, kurš neprot uz lietām raudzīties vienkāršāk un ar to POhuj.


Bet nu tik laimīgs biju, ka varēju paņemt rokās savu sesku puiku un padzenāt no vienas istabas uz otru. Kopā uztaisīt un paēst brīvdien brokast-pusdienas. Vot kā var noilgoties.

Tie, kas tuvāk, tiem jau apnicis noklausīties, noskatīties. Cenšos vairs arī nemocīt. Tālākie un vēršdraugi pārsvarā sarosījušies, motivē un jūt līdzi. Galvenais, ka tic Tev. Un ir patīkami apzināties. Un tak johaidī, kad sapratīsi, ka tie ir cilvēki par kuru domām jāraizējas.

Aristokrātiskais vakars ar vīna glāzi. Asinsritei un labākam miegam.