Nav man nekāda īpašā atskaite, ko nodot par izlaidumu. Process kā process. Svinēšana bija un ar tiem īstajiem cilvēkiem, kas vienmēr ir un jādomā, ka būs. Nav jau svarīgi vai viņš ir bijis tajā zāle un nācis apkraut ar puķēm, tu zini, ka aizbrauksi mājās un tur viņš būs un gaidīs ar, ko labāku, lai tevi apsveiktu - šampanieša putas sejā, piemēram. Vai zilu prezi uzmauks tev galvā - this is your day, be fucking silly!
Ir man gandarījums, protams. Lielākais jau par to, ka redzi vecākus priecīgus un lepnus.
Paldies atbalstītajiem ;) Kas ticēja, kas pagrūda, kas neļāva apstāsties.

Un nu tad kā profesors teica:
''Nu jau mani kolēģi - rullēsim pēc oklūzijas plāksnes, lai katram ir vismaz divi labi draugi,
Un lai saglabājas tā smaida līnija, kas šodien redzama, visa mūža garumā.''