Un šādās reizēs glābj ''Amrutas vēstules''.
''Grimsti tumsā; tā ir tīkama: tev vienmēr ir taisnība, tev ir vara un varēšana, gudrība un zināšanas, skaistums un harisma, ātrums un apķērība. Tu vari dabūt jebko un pasniegties pēc jebkā, uzvaras ir tava ikdiena. Tu proti raudāt, lai panāktu vēlamo; tu proti uzspiest uz līdzcilvēku bailēm, lai uzvarētu. Šķietami uzvarētu.
Redzot kādu lūdzamies, tu pavīpsnā un iesper ar kāju - sak, ko lūdzies? Ej un ņem, kas tev no dzīves ir vajadzīgs. Vizualizē, radi apstākļus un baudi augļus. Ko lūdzies? Par ko? Par mani?
Bezgalīgi garš skrējiens par labi aprīkotu ceļu tuvojas finišam. Strupceļš. Pārdzimšanas vieta. Atdzimšanas. Iesākumā tu staigā šurpu turpu, šurpu turpu. Sabirst putekļos viss, kam ticēji. Sabirst putekļos viss, ko cēli, uz ko tiecies.
Palicis viens, kails un kluss, tu sastopi viņu: savu sirdi. Sirdi, kuru reiz pazaudēji, kad tevi dzīve dziļi sāpināja. Tu no viņas atteicies. Teici, ka turpmāk tev tā nebūs vajadzīga; būsi neuzvarams, jo tev nesāpēs.
Atkal satikt savu sirdi. Tikai ar viņu kopā būsi laimīgs. Arī tad, ja reizēm sāpēs.
What the fuck you were thinking?