Socializejošs, izpalīdzīgs vakars, diena.
Tāds bezsakar-teikums un es pat neesmu zem promilēm. Tikai acis sāp no cigarešu dūmiem un uz galvas iedomātais ''spainis''.

Susurs lūrās uz eglītē mirgojošajām lampiņām. Piemīlīgs skats. Bezrūpīgs. Ek.

- Šodien varam ko sabīdīt?
- Jap. Nāc ciemos, te ir visi iespējamie, kas vien var būt.

Kamēr kačāju skilu istabā tetovēšanā, virtuvē tiek gatavotas vakariņas.
Kojas. kopējas vakariņas, kopējs pelnutrauks, kopēja cigarešu paciņa, tikai dakša un glāze katram sava.
Almost.


Un Gadu gribas noslēgt pavisam mierīgi, ar pavisam nedaudz cilvēkiem, ja vispār ne vienam, tik ar savu birstošo egli.
Šogad, kad ir piedāvājums uz palielāku burziņu vairs nevelk, lai arī visus iepriekšējos gadus ir licies, ka ir svinēts pārāk mierīgi.

Filmu skatīšanās man ir sagriezusi otrādi visu režīmu, kas nekavējoties jāmaina, jo līdz ar 2. datumu atkal no rītiem būs problēmas un liela krākšana transportā, ja ne darba vietā.

Bet ja par filmām, tad skatoties ''Titānu cīņa'' gandrīz vai ieinteresēja sengrieķu mitoloģija. Pilnīgi aizmirsu, ka skatos to dēļ Liam Neeson Zeva tēla. Tik laba tā bija no sākuma līdz beigām. Un labi, ka vēl sequel ir.