Superígi pa nakti miegā ir klausīties radio 101. Tādas sirreālas bildītes rādās.

Izsapņoju to, ka citplanētieši ir nopludinājuši cilvēkiem pilsētu. Un nu lai to atgūtu, cilvēki uz pēdējās sauszemes paliekas stāda kokus. Līdz bezsakarā apkārt dreifē daudz sauzsemītes ar iestādītu koku, kurš ieskauts ledū. Un sauszemītes, uz kurām tup cilvēki ieskauti ledū, bet sēž iekš tā ledus kluča un kurina ugunskuru. Kā tādas bojas.
Nu tāds marazms, bet vārdos nevar paskaidrot, cik pa skaisto tas skats bija.

Un tagad gribas zināt zem kuras dziesmas tad man kaut kas šāds sakrāsojās.

Bet pamodos es ar Jason Mraz - Life is Wonderful un pa logu redzu, ka aiz mākoņiem ir saule. Tik sen pazudusī.

Atradu .. dreifējošie cilvēki un koki ledū un mazas uguntiņas..

Un nav vairs gaismiņas. Atkal viss nomācies.

Esi man, man tuvu, man tuvu klāt.
Veru, veru ciet durvis aizvērt nesanāk.
Galvā man vēl, galvā manā vienmēr skan:
esi, esi man tuvu, man tuvu klāt.

Un manī mūžīgs meklētājs,
vēl nebeidz jautāt:
kāpēc šis stāsts?
Ik dienu jūtu pienāk klāt,
man kaut kas nerimstošs un dārgs.

Ar smagiem soļiem manī dzimst,
vēl pavadonis, nenorimts,
vēl prāts man možs, Tev piederošs.
Tu esi šeit, acis aizverot.

Bet jā, velns ar ārā .. Crush boom bang. Fcuk.