Teikßu ká ir, esot viens, esmu daudz harmoniskáks un labákos savu uzdevumu augstumos.
Táds atskats kaut vai uz gada sákumu sanáca. Kaut ko čīkst, kaut ko pīkst, baidās, nedrošs, nekustīgs, dīvāna kartupelis ..
Palénam jau sáku pieerties gada kopsavilkumam, jo kas zin, varbút 31. datuma to nesanáks izdarít. Kas te ar to pasaules galu, tumsas iestāšanos, apskaidrības mirkļiem vēl, velnZ viņu zin.

un galu galā jāsaka, ka ir ir jāsalūzt, lai spētu pacelties. Tā ka paldies arī haters gonna hate par dzīves mācībām un sprunguļu mešanu riteņos. Tas viss audzina tevi par cilvēku. Pārcilvēku. Mans mīļais Nīče.

Decembris vēl nav pienācis, bet jau tāda ''jāpaspēj vismaz paldies pateikt'' aura gaisā. A ja nu nesanāk vairs nekad.
Runā, raksta par to slaveno datumu un negribot jau piesauc.
Bet tas labi.

Šodien ļoti aktuāla tēma bija 21. datums un tā nesošie ''labumi''. Braucot tramvajā ar oranžajiem logiem, skats ārā tiešām tāds doomsday.
Bet ir ir debesis jokainas un .. tumsa.