Kaut kāds samocīts ierados mājās pēc darba un dzimšanas dienas vakariņām. Samocījums uznāca kad kūlos mājās, jo sapratu, ka pilnsonis tak ieradies, lai pajauktu manu mierpilno, vientulīgo uzdzīvi. Un aizbēgt, noslēpties ar nav kur. Ņēmu un sapratu. Nav. Neviena. Un tad neviļus uzdod sev jautājumu, vai tad tas nav tas, ko gribēji? Atkal nepatīk? Nezinu, pagaidām mazliet draņķīgi ar pašsajūtu, ka nevelk vēl smadzenes darbināt uz to pusi.

Viņš dzīvē piedzīvos daudz fatālas pievilkšanās.
Cilvēks drīzāk izraks tuksnesī bedri ar karoti, nekā atvainosies Viņam.
Viņam parasti ir tikai viens labākais draugs ar ko Viņš arī dala savu gultu.
Viņš nemainīsies lai būtu attiecības vai jau esošās, tāpēc Viņam vajadzīgs laiks, lai pārliecinātos, ka Viņš vienmēr ir patiess pret sevi.
Pašcieņa Viņam ir ļoti svarīga, nejauc to ar ego.
Viņs dos un dos un dos un strādās ar tevi līdz nekas vairs nebūs palicis un Viņa spēki būs apsīkuši. Tad Viņš kļūs kluss.
Viņš paliek dusmīgs par to, ka paliek dusmīgs, nevis par to, ko esi izdarījis. Viņš ir vīlies tavās spējas komunicēt pienācīgi.

A tas teiciens vēsture atkārtojas ar kaut kas saistīts ar Karmu ?
ir jau labie, vēsture atkārtojas un ir arī sūdainie vēsture atkārtojas. Tas pats ar Karmu.
Pilnīgi palasīt sagribējās.