Visu cieņu intim :

''Var mani apstrīdēt, taču pāris gadījumi manā dzīvē pēc laiciņa noveda pie secinājuma - būt nelaimīgam ir mūsu pašu izvēle, nelaimīga mīlestība ir mūsu pašu izvēle, skumjas ir mūsu pašu izvēle, un par sieviešu sadomazohistisko dabu es vispār varētu kādu noveli uzrakstīt.
Izklausās pretrunīgi un, iespējams, ir pilnīgā pretstatā ar to, ko cilvēks domā, kad kāds IT KĀ viņu sāpina. Skarbā patiesība ir tāda - vienīgais cilvēks, kurš tevi var patiesi sāpināt un sagraut, esi tu pats. Un, ja patīk sevi dedzināt, ja patīk skumt, ja patīk sajust nedaudz saldsērīgu melanholiju ap sevi, ja patīk vīrieši, kas sāpina - tieši to tu arī dabūsi.
Mana sevis sāpināšanas statistika ir skarba, tāpēc šī tēma ir mans "jājamzirdziņš". Man patīk kaislīga dzīve. Nu tāda - kad tu jūti līdz kaulam - prieku, sāpes, laimes sajūtu. Un mana pārliecība ir - ja tu nemāki skumt līdz melnai depresijai, tu nekad nejutīsi prieku tā, ka teju paradīzes eņģeļi dzied ausīs. Īsti neiepazīstot sāpes, tu nemaz nevari saprast ko nozīmē būt patiesi laimīgam. Ir teiciens - "nesaprotot nāvi, tev nebūs saprast dzīvi."

Kad manā dzīvē atkārtojās pāris, man ļoti sāpīgi, scenāriji, es ilgi nevarēju saprast "nu kāpēc? Es taču tā negribu." Ar prātu, protams, nē, negribu gan, ar sirdi tur mazliet citādāk... Tas liek man justies dzīvai. Tas liek just. Dzīve ir dinamika, dzīve ir kustība, dzīve ir emocijas. Un ciešanas ir ļoti dziļas emocijas. Visdziļākās, iespējams. Varbūt tāpēc mēs tik neatlaidīgi tās meklējam un tad nu paši sevi tajās slīcinam un barojamies no tām kā asinis sūcoši vampīrēni. "Nu kāpēc ar mani?", "Nu kāpēc es?" Un zini kāpēc - tāpēc, ka tu (es) tā gribēji. Skan nežēlīgi, bet kosmosā pastāv brīvās gribas likums - tev tiks viss, ko tu patiesi savā sirdī gribi. Bieži vien prāts tikai nesaprot - nu kā?''

Raksti vēl. Un daudz.