Sestdienas rīts laukos. Sēžu jumtistabā pie atvērta loga uz lielās palodzes, dzeru kafiju, rīta cigarete un klēpī murrā kaķēns. Šodien jau pretī smaržo rudens. Iedzeltējusi ābele bez āboliem gan.
Idilli mazliet pajauca telefona zvans. Tādas lietas te neiederas. Bet tas bija aicinājums aizbraukt pie kaimiņiem uz soļaņčiku, kas tiek vārīts ārā. Mmm. Lauki, lauki ar visiem tā labumiem.
Naktis arī šeit liekas skaidrākas un zvaigžņu pielietākas. Lielais klusums un piķa melnā tumsa nemaz neliekas tik biedējoša. .. Ar visām mežacūkām un briežiem pagalmā.
Sapņi ar te patīkamāki. Nez vai dēļ tiem daudz mīkstajiem spilveniem vai gultas, kas teorētiski deformē līdz nelabumam. ;P Sapnis patīkams, bet saldsērīgs sanāca. Pateiktais, uzrakstītais..
‘’Dauzos pa aizbraucošas mašīnas logu, cenšos pievērst uzmanību. Šoferim blakus sēdošā sieviete saka, lai pietur taču un parunā ar viņa fanātu par ģeoloģiju, bet tas nav viņš kā uzmanību cenšos iegūt. Viņa saprot, paskatās uz mani ‘ak, Tu par tiem glābējiem, jā tu esi simpātisks’ . Pasmaidu, paceltu īkšķi saku ‘paldies’ un skatos, ka uzmanību esmu noķēris un man tiek raidīts gaisa skūpsts.’’
Tā tas ir un tā tas laikam arī paliks, jo tāds esmu es. Nemetu ārā. Ierīkots kambarītis, kur mīļas lietas glabājas un atmiņas. Šad tad ielienu, notīru putekli. Bet plauktiņu daudz un būs vieta jaunām.
Ar sveicienu rudenim braucu ēst soļančiku no lielā raganas katla, ar lielu koka karoti !

Ar visu rudeni arī tā savādā rudens sajūta klāt. Nezinu, bet tāds kā .. miers. Apstāšanās. Vairāk ieelpu.
Brīdis. Ne šur, ne tur, bet vairāk te.

Un esot laukos. Tā visa ir vairāk. Es pats esmu īstāks.